Sestdienas pirmspusdienas pārdomas.

Ha, tēja.  Šo nav vajadzīgs lasīt, visa reālā ideja ir tur, lejā.          
     Pēc neliela pārtraukuma es domāju, pienākuma s'piestam jāliek galvā šausmu ķivere un jātaisa no pagātnes nākotne ko atstarot tagadnē. Divarpus sākās ar skaidru ideju puslīdz noteiktiem mērķiem, bet brīdī kurā tu vairs īsti netici idejai, vai tu vari to pilnvērtīgi vest pasaulē un vadīt cilvēku ceļu uz šo ideju? Nē, teica Gustavs. Kad ideju neviens nevadīja, gluži kā kultā kurā nomiris līderis, radās stagnācija, kuras laikā izstrādājās ļoti interesanta ideoloģija. Uz divarpus atsaucās vairāk kā uz labi pavadītu laiku un iemeslu sanākt kopā, bet nekad neviens vairs neatsaucās uz pašu ideju. Vienīgais komentārs ko es pats stagnācijas vidusposmā izteicu bija: "Kur palikusi divarpus atvērtība?" Vēljoprojām neesmu pilnīgi atbildējis uz šo jautājumu tāpēc vienīgais loģiskais solis ko es varu veikt divarpus (un divarpus idejas) labā ir mainīt kaut ko. Katras ideoloģijas problēma ir tāda ka tai ir sava atbilde uz visiem jautājumiem, neskatoties uz jebkādiem pierādījumiem. Tā teica Klintons. Nedaudz pielāgojot varētu teikt ka viņam ir taisnība. Bet neliels laika sprīdis manā dzīvē diezgan noteikti iedēstīja manī domu, ka tā īsti es neko nezinu. "Visi kaut ko zina." Bet zina kaut ko sev paredzētu un sev atbilstošu. Katram taču ir sava dzīves ideoloģija kurai ir gatava atbilde uz visiem jautājumiem ar kuriem mēs varētu dzīvē saskarties. Dažreiz ideoloģijas atbilde ir ideoloģijas maiņa.  Un tāpēc, sapratis, ka vadīšana ir tik vien kā tāds pagānisks pravietisms. Es sapratu ko vēl var paņemt no divarpus - iespēju neko neņemt. Un tagad divarpus nāksies kaut ko ņemt un divarpus nāksies kaut ko mācīties. Tāpēc oficiāli atklāju idejas projektu, patiesībā projektu par ideju projektēšanu. Jāizaug lai nu kā. Ņodevība nesamaitā cilvēkus, tos samaitā nodevība.

5dienas vakara pārdomas.

Pēdējā rakstā bija tēma par divarpus domu. Un tagad, uzrakstot mazliet par savu pusutopisko sabiedrības redzējumu, es noformulēju, ko es vēlētos skaisti iegūt un izbaudīt iekš divarpus.
"Manuprāt, cilvēkiem būtu jābūt ar kaut kādu savu loku, bet kaut kādā punktā būtu jāsākas ļoti plašam lokam ar kuru ir tikai kontaktēšanās prieks, nevis kāda abpusēji uzlikta pienākumu sajūta.""

Kāpēc mēs jautājam autogrāfus slavenībām un kāpēc tikai viņiem?
Kāpēc mums tiešām ir iekšējas bailes sākt sarunu ar kādu nepazīstamu?
Kāpēc visi grib atrast jaunu sabiedrību (vismaz puslīdz), bet gandrīz nekad to apzināti nedara?
Kas ir tas iekšējais pretēji vērstais spēks? Un kas tieši ir arī šī spēka pretspēks? (Zinot fiziku, visiem līdzsvarā esošiem ķermeņiem katram spēkam ir pretēji vērsts spēks)
Un cik ļoti tā ir vai nav ilūzija, ka esi vai neesi atradis sev apkārt īstos un sev atbilstošākos cilvēkus?

Par pēdējo runājot, tas ir tas, ko esmu šobrīd ieguvis no divarpus visvairāk. Pēc intuīcijas atlasītu cilvēku spēja būt tiešām tik ļoti iekšēji līdzīgiem. Un par to es esmu pateicīgs un to es arī baudu.
Un tomēr kaut kā trūkst - es laikam gaidu līdz arī es salūzīšu, jeb drīzāk, salauzīšu sevi  - lauzīšu uz "fakin ņem vienu stūri un sāc no gala, neapstājies". Es nerunāju par istabas kārtošanu. Vienkārši ir tik daudz mazo, labo lietiņu, kuras nebūtu slikti, bet vienmēr ir sajūta - nē, es varu būt noderīgāks, un tad, pavadot visu darāmajam atvēlēto laiku, ir jāpaliek drūmam un maznoderīgam.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka vienalga kas notiek un kā notiek. Galvenais, lai visi ir, ja ne laimīgi, tad vismaz priecīgi.
Tāpēc arī šī bilde.

 Un tagad padomā par kādu brīdi, kad visi bija laimīgi (vai vismaz priecīgi) un pārējais viss nebija vairāk vai mazāk mazsvarīgi... Grūti izdomāt, ne?
Es izdomāju.. Bet, nē, arī tad nebija visi priecīgi.
Tiešām grūti.
Pasmaidi.
Veiksmi.
Atā.

Sestdienas pēcpusdienas pārdomas.

Es padodos, es salūzu, izdegu un noskumu. Viss ko es sarakstīju, kļuva nepanesams, un kā

vienmēr pie vainas ir kaut kāds sviests. Rakstīju par filmām, atsaucos uz Molnu (Alēns-Furnjē

Lielais Molns) atcerējos Molnu, pārlasīju Molnu, sapratu, ka šie ieraksti patiesībā ir

degradējoši. Jo kas ir divarpus? To es nespēju definēt. Bet rakstot kaut ko, es saprotu, ka

nesu divarpus kādā konkrētā virzienā. Jau tagad, kad Divarpus man pārmet par to, ka porno man

ir kā iešana uz veikalu, es saprotu, ka mēs nekad nespēsim to, ko, piemēram, krievu "Voina".

Jā, varbūt tā ir tikai man, bet ieraksts, kurš izceļ indivīdu man škiet nevajadzīgs. Jebkura

izteiktā doma ir neapstrādāta, nepiepildīta ar divarpus ideoloģiju un tātad galīgi

nevajadzīga. Tomēr kaut kas no Orvela aizķēries prātā laikam.  Tā nu es padevos un vairs

nezinu, kāda jēga rakstīt, es varētu stāstīt par sevi, ģimeni, cūkgaļas cepešiem (20min uz

katriem 300gr, iepriekš uz pannas sviestā apcepinot, lai būtu sulīgs), alfa male, Donnie

Darko un Ethernal Sunshine saistījumu manā prātā, par budismu, kurš apgalvo, ka mainīsies,

bet patiesībā to nedara, par nebeidzamo riņķveida sajūtu kustību izplatījumā, par džezu,

blūzu, trip-hopu, scratchu un tā vēsturi, par plastilīnu, Kanapini, frizūrām, sauli, ķīmiju,

džinsa audumu, Teslu, mīklas masu "Tesla", par doktordesu, spāņu salami desu, prosciutto

cotto, beta female, prosciutto crudo, un to, kā man nepatīk, ka "Vairāk saules" nosauc picu

par prosciutto et fungi, tikai tāpēc lai man iesviestu sejā kaut kādu liellopa ruletes

izstrādājumu, vēl varētu pieminēt tepiķus, mežus pilsētā un kokus bruģī, pārdomas par šalli

kā seksuāli pavedinošu lietu, durvis, vecos koka logu rāmjus, vecas mājas, detektīvus, mazus

nēģerēnus, lielus nēģerus, Darelu, dzīvniekus, suņu nelietderīgumu, kaķu izcelsmi, kāmjus, un

to, kā pazaudēt kāmjus, bet es nepieminētu pašu gaveno - divarpus. Šī bija drausmīga nedēļa,

jo manī notika iedomātā vērtību pārvērtēšana. Ja ir interese par dzīvi un to, kāpēc man patīk

vēstules tad, lūdzu, privāti tikai vēstules uz:

Dammes iela 5-2, Imanta, Rīga, LV1069

Es parakstos, pie viena izdomājot sev literālo pseidonīmu:

Vārīti brokoļi kūp manā sķīvī,

Saldkaisla saldkārība dzen manu dzīvi,

Tikai ierobežots jūtos es brīvi,

Un sēžamvieta no runāšanas jau stīva.

Sestdienas pēcpusdienas pārdomas.

Sestdienas ir maģiskas dienas. ne tikai tāpēc, ka  normālā sastdienā komunicēšana tiek izskausta līdz minimumam, bet arī to, ka normālā sesdienā es lasu, bet nerakstu. Bet šī sestdiena nav normāla sestdiena. Vakar bija piektdiena, brīvdiena. Vakar es nekomunicēju, es gulēju vannā, cepu savus kartupeļus, lasīju un analizēju, pārdomāju. Un, kad uzausa sestdiena es jutos apmulsis. Ko darīt sestdienā, kura nav sestdiena? Ko darīt dienā kura nav tāda kā biju plānojis? Parasti es pielāgotos dienai. Pielāgotos dienas notikumiem un plūdumam. Bet šeit ir cita situācija, man nākas pielāgoties nevis draugam kurš zvana un aicina satikties, nevis saulei vai lietum aiz loga, man nākas pielāgoties sev. Un tas mani biedē, jo mirklī kurā jāsāk pielāgoties sev tu zaudē savu brīvību. Un tā nu es nolēmu rakstīt, sarakstīt visu, un priecāties, ka man ir ko un kur rakstīt.
Šeit sākās pirmais pārdomu iemetums, kuru sākt. Ilgi domāju, par šo rakstu nozīmi divarpus darbībai. Nē, nedomājiet, ka es došos analizēt divarpus darbību, pamatprincipus un mērķus tagad, bet tomēr, kad norunājām rakstīt blogā, mani ieintriģēja nejauša doma, kā tas izskatīsies. Jo rakstīt jau drīkst, par ko vien vēlos. Bet tā ir iedomāta brīvība, jo es nevaru rakstīt par to, ka man patīk melnas zeķes, ieteicami tieši zem ceļa, pārklājot visu ikru. Un nav sarīgi vīriem vai sievietēm. Tāpat arī teorētiski nav ieteicams šeit rakstīt par savu garo diskusiju kurā es nebeidzu brīnīties, ka arī mana iedomāti ideālā meitene ir aizdomīgi līdzīga sabiedrības standartiem skaistuma ziņā. Vai piemēram par pēdējo dienu pornogrāfiju kuru esmu skatījies. Vai manām problēmam, kuras radušās sakarā ar to, ka fapoju pārsvarā ar kreiso roku. Vai arī manām domām sakarā ar sadismu, izvarošanu, naivumu. Vai manām pamacībām tinot cigaretes. Ir tik daudz lietu, kuras neviens no manis nevēlas dzirdēt, ka es sāku neticēt, ka tā tiešām ir. Sasodīts, neviens nespēs mani apturēt no tā visa uzrakstīšanas.
Sākšu ar vieglāk sagremojamo, tātad literatūru. Pēdējās nedēļas laikā esmu ņēmies ar diezgan lielu uzrakstīto vārdu lasīšanu:

|| Frīdrihs Nīcše - Tā runāja Zaratustra
|| Marks Hadons - The curios incident of the dog in the night-time
|| Vairis Ozols - Četri laivā un...
|| S. E. Hintone - The Outsiders
|| Viktors Peļevins - Šausmu ķivere
|| Edgars Allans Po - Nodevīgā sirds
|| Vecs "Rīgas Laika" izdevums, no laikiem kad tiesāja Huseinu.

Neliels visu pēcāko pārmetumu atspēkojums jau tagad - uzskaitot literatūru es ievēroju savu snobisko tieksmi konkrēti paradīt cik inteliģents esmu. Tāpēc uzreiz uzsveru, ka to visu neesmu izlasījis no vāka līdz vākam un daļu no tā biju lasījis jau agrāk. Tad nu sāksim, jo man par katru ir ko stāstīt. Nīcše, nekad neesmu lasījis grāmatu, kas tik blīvi piestūķēta ar vielu pārdomām. Šonedēļ standartā vairāk par piecdesmit jaunām lappusēm neizlasīju, bet pārlasīju apmēram simts neskaidras lappuses, kaut gan nevaru lielīties, ka tas man būtu palīdzējis tās visas saprast. Ar manu lasīšanu ir problēma, tai priekšā stāv manas atkarības, lasīšana ļoti bieži kļūst par grūtā darbā sasniegtu baudu, gluži kā ar paša rokām izgatavots putnubūris vai arī, nu jūs sapratāt domu. Par šīm simts lappusēm runājot, tās zaudējo, jo no rītiem lasu tramvajā, bet uzreiz kā parādās runājoši cilvēki, ierastais un netraucējošais fona troksnis pārtop saprotamā valodā, uz kuru daļa mani sāk koncentrēties, tā nu es zaudēju sevi un tinu cigaretes. No šīsnedēļas pārdomām citēšu savus pierakstus. Pirms to daru gan, tie vairāk attiecināmi nevis uz lasītu bet par manām pārdomām no citāta "Dievs ir miris. (Mēs esam viņu nogalinājuši)." Tāpēc! manas pārdomas par Dieva noliegšanu:
"Tikai vientulībā es no savas vientulības kaunos. Te nenes man to ko solījis Nīcše. "Kur ilgi ir viens tur ar laiku top divi". Bet es nedomāu gana daudz lai šāda transformācija manī notiktu. Pārlasu zaratustru. (piektā lpp) Vientulība viņu nesa, bet mani tā nospiež. (sestā lpp) Es nedodu ubagiem dāvanas priekš tam es neesmu gana nabadzīgs. Mana izpratne par dieva nāvi. Nīcše gļēvi attaisno savu agrāko, diezgan fanātisko, mīlestību pret dievu, atcerēsimies viņa skolas beigšanas pateicības runu, ar to, ka tad kad tam ticēa viņš, tad tas vēl bija dzīvs, un to pielūgt bija pareizi, bet nāca tauta bez goda un godprātības, bez cieņas un cienīguma un dievs, kurš mājoja prātos, tika nokauts. Nīcše, viens no sava dieva nokāvējiem, kur slepkavība ir attaisnojums. Tieši tāpēc "vecais svētulis", kā viņu nievājoši nodēvēja, vēl tic dievam, viņš nav redzējis to asiņainu guļam cilvēku prātos, ar salaustām ribām, sniedzot roku saviem slepkavām, lūdzot lai tie pielūdz viņu. Bēt cilvēki gribēja tapt brīvi, tāpēc nogalēja savu vergturi. Bet tas bija gļēvi. Jo viņiem šī slepkavība bija jāveic kā brīviem prātiem, lai tad tie apjausto, ka brīvā prātā nav ko nogalēt. Šeit es itkā varētu citēt Krisu Kristofu "brīvība nav nekas vairāk kā citādi izteikts "vairs nav ko zaudēt"", bet tomēr, tas pilnībā neatbilst, jo vienmēr taču vēl iespējams zaudēt savu brīvību. Šiem kāvējiem likās, ka viņi noņem važas un taisnīgi atriebjas, bet patiesībā tos, tāpat kā agrāk, ar domu pātagām dzina šajā darbā. Un kad dievs bija miris palika tikai pātagas un gari, bet tie nebija brīvi. Brīvība nav nenoteiktība. Bet viņi skrēja bez mērķa, viņus dzina bez mērķa, viņi domāja, bet nevajadzīgi, smējās, bet bez emocijām. Un pats briesmīgākais - iedomājoties savu brīvību viņi tāpat iedomājās, ka palikušās pātagas tagad ir viņu pašu, tādejādi pieliekot vēl savas pātagas klāt šīm pātagām un domājās dzenam sevi pašu brīvībā. Tāpēc laikam paslēpās dievs pie manis un s tam ļāvu māot manī kā idejai, lai brīdī, kurā salūzīšu, man būtu attaisnojums. Šī dievības ideja tagad dreb un vairās no manis, bet manā brīvībā nav pātagu, nekas mani nedzen šo dievu piekaut un nogalināt. Es šo ideju nogalēšu tikai saprotot, ka manādvēseles atmiņu namā tā labāk izskatīsies izbāzeņa, nevis dzīvā formā. Un tā ir patiesa brīvība, kurā tu spēj ne tikai brīvi izvēlēties, bet arī brīvi radīt izvēli un izvēles iespējas." Šeit neliela pauze būtu vajadzīga, jo ap šo brīdi kāds kurš izturējis tik tālu aizlasīties, saprot kur viņš ir iepinies. Tā nu turpināsim, apsolu, ka par vienu  ideju tik daudz vairs nerakstīšu. Patiesībā nē! Ne sūda es neapsolu, rakstīšu cik gribēšu. Tālāk stāsts par suni, visai interesants dabrs, grūti gan iztirzāt, ņemot vērā  ka jūs to neesat lasījuši, tas man aizsāka pārdomas par egoismu un manis paša egocentriskumu, bet nebiju spējīgs tās pierakstīt, tāpēc laikam būs zudušas uz mūžiem. Vēl tur iekļauta ļoti forša matemātiska problēma ar nosaukumu "monthy Hall Problem", respektīvi, google it. Tālāk! Vai ievērojāt cik ātri sākām kustēties uz priekšu? Vairis Ozols, jāsaka ka to lasīju vairāk kā mēģinājumu sajaukt savus diezgan skaidros un bērnišķīgos literatūras stereotipu ūdeņus. Un es vīlos, stāsts ir pa pusei detektīvs, pa pusei parasta piedzīvojumu novele. Tā neaizrauj un neatstāj patīkamu pēcgaršu, vienīgais kas to glābj ir Vaira mēģinājums pāris citātos iepīt arī kādu domu, to viegli pamanīt, kad citādi truls un vīrišķīgi nejūtīgs vīrietis izmet iejūtīgu piezīmi par sieviešu prātiem. Nu i neko, par grāmatu samaksāju septiņdesmit piecus santīmus, par attiecīgo cenu tīri labi.

Pavasaris.

Es nezinu vai tāpēc, ka nespēju sajust precīzo pavasara dvaku savā sejā, ja neskaita tās divas pilnīgi mānīgās dienas pirms nedēļas, vai arī tāpēc, ka vienkārši nespēju sajust kaut kādu neizprotamu, sava veida brīvību, bet ir pienācis laiks... es beidzot kaut ko rakstu.
 Un man tiešām negribētos teikt, ka tas ir tāpēc,  ka mēs, divarpus, esam izdomājuši tagad rakstīt kaut ko +- katru nedēļu, lai gan tas, cik negribīgi atzīt,  visdrīzāk ir galvenais iemesls.
Katrā ziņā šobrīd ārā ir flippin saulains laiks un man, drukājot uz vienīgās klaviatūras, sāk svilt kreisā kāja.
Tā ir brīvība, ko es izbaudu un ko vispār divarpus izbaudam. Sajūta, ka mēs varam būt labāki nekā ir noteikts. Vismaz citādāki noteikti. Kaut vai Bānūzis. Vai ideju garum garais lidojums, kas parasti ne pie kā nenoved, jo ir par garu...
Ar šo visu es vēlējos paziņot, ka mēs esam pamodušies no aptuvenā ziemas miega, kas šoreiz iekļāva Minhauzena precību modifikāciju. Njā, šobrīd es vispār jūtos tā it kā rakstītu bezlaika un bezvārda telpā. Pilnīgā tukšumā. Ha... Un uz mana galda ir vēlviens liecinieks miega beigām - izdīdzis sīpols.
     Divarpus tagad sāk iziet no "vajag kaut ko darīt, bet vēl precīzi nezinām ko, tāpēc uzlabosim mūsu adminisrtatīvo funkcionēšanu" fāzes. Man sākotnēji likās, ka šī - jauna ziņa - cilne stāvēs mana datora fonā visu dienu, bet tā piepildās pārsteidzošā ātrumā un laikam jau es pēc šīs sajūtas, kaut ko uzraksīt, esmu noilgojies. Iespējams, šodien uzrakstīšu vēl kaut ko. Un nevienam neteikšu - līdz kāds ieraudzīs, jel.
    Ar administrēšanos ir noteikti visādi faktiski maznoderīgi cilvēku sadalījumi un radītas dažas idejas.   Galvenā - savedam blogu kārtībā, ne? Un tā nu es te rakstu. Man ir aizdomas, ka šī ir pirmā radošā reize, rakstot blogā, kad man blakus nav neviena radošuma baudas parazitējoša radījuma, uz kuru es varētu paļauties, ka izlabos manis rakstīto...
.   Varu pat pačukstēt , ka nākamnedēļ rakstības stils būs visdrīzāk ar mazliet bezsakarīgāku un neierāmjotu piesitienu.
    Pēc bloga savešanas kārtībā būs kādas pāris domu apmaiņas un tā nu mēs atsāksim.

+ es jums gribu ielikt kādu bildi, vienīgi man nav ne jausmas kādu bildi es gribu ielikt.

Šī sanāca ļoti random skaista bilde, kur mēs esam vienā no pēdējām reizēm pēc visiem Minhauzens un co. pasākumiem.


Man ļoti patīk novirzīties no temata, bet laikam šai reizei pietiks. nerakstīšu nedz par pelmeņiem, nedz apelsīniem, nedz Dagniju.



Lai veicas. Un viss notiek.  Jūtiet pavasari caur sevi visu - izsmaržojiet, izjūtiet un izbaudiet.

Par stāstiem turpinot.

Sveiki, sen neredzētie.
Caur stāstiem mēs satikām kādu, kurš mums stāstīja par kādu stāstnieku. Un, kad Krists teica, ka mēs esam tieši tādi cilvēki, kādi varētu noderēt (un noturēja mūs par pilngadīgiem), mēs atradām ko darīt ziemā - sēt savas domas un izkopt prasmi pārliecināt cilvēkus. Tā nu mēs nonācām līdz sadarbībai projektā Minhauzena Precības (www.minhauzenaprecibas.lv). Jūs, visi cītīgie fani, varēsiet mūs DZĪVAJĀ satikt 17., 26., 29., 30. decembrī Spīķeros un Splendid Palace.
Minhauzena precības un baroka laika tirdziņš nav daļa no divarpus. Drīzāk divarpus ziemas miega aktivitāte, nedaudz atejot no ierastās nesagatavotu cilvēku atvēršanas daudz piezemētākā variantā. Ir laiks nedaudz padomāt un tad mest uz āru visu to, ko piedāvā tik plaša telpa kā TIRGUS. Idejas jau ir, bet plānots nedaudz apdomāties pie Gustava šotrešdien. Visi laipni aicināti. Tikai piezvaniet vispirms. Gaidīsim.

Veiksmi.

Pieēdāmies.

Tā tiešām arī bija. Bijām mēs, bija ēdiens, bija stāsti, bija kaut kas nebijis. Viss sākās ar mums trijatā, citi devās paēst (cik ironiski, es gribētu piebilst). Kad nu reiz bijām izklājušies, sarādās arī pārējie un pēc ātra "man līdzi ir cepumi, bet man kartupeļi" mēs nonācām pie pirmās problēmas - kādam jāsāk. Tā nu radošais tēvs un barvedis ķērās pie diktofona un devās izlūkos, kamēr citi piekopa standarta sludinātāju sistēmu - staigāja pārīšos. Pirmais stāsts - ak, cik ironiski! - bija par Dievu un augstākiem mērķiem. To varēja baudīt, un tas bija iedvesmojoši. Tālāk viss risinājās tieši tā, kā ieplānots. Romantika, spriedze, varoņi un pamācība - tas viss bija stāstos. Arī piknika daļa bija gana lieliska: ar bankas karti griezti kartupeļi kopā ar cidoniju-aroniju dzērienu un visādiem jaukumiem. Cilvēki nāca un atvērās, cilvēki gāja un neatvērās.
Tad dzima briesmīgs jautājums - ko ar to visu darīt? Emocijas un atmiņas paliks mūsos kā sakropļota realitāte, pārvērsta teiksmainos stāstos, bet paši stāsti nemainīsies. Pamodušies no pagājušā skurbuma ar tagadnes paģirām, mēs domājām. Izdomājām, ka vēl jāpadomā, jo domas atšķīrās.
Viena lieta ir pilnīgi skaidra. Kaut kādā veidā tas viss līdz jums nonāks, paliek tikai jautājums vai tas būs rakstīts, dzirdams vai redzams vārds. Taps.

Līdz vēlākam.