"Manuprāt, cilvēkiem būtu jābūt ar kaut kādu savu loku, bet kaut kādā punktā būtu jāsākas ļoti plašam lokam ar kuru ir tikai kontaktēšanās prieks, nevis kāda abpusēji uzlikta pienākumu sajūta.""
Kāpēc mēs jautājam autogrāfus slavenībām un kāpēc tikai viņiem?
Kāpēc mums tiešām ir iekšējas bailes sākt sarunu ar kādu nepazīstamu?
Kāpēc visi grib atrast jaunu sabiedrību (vismaz puslīdz), bet gandrīz nekad to apzināti nedara?
Kas ir tas iekšējais pretēji vērstais spēks? Un kas tieši ir arī šī spēka pretspēks? (Zinot fiziku, visiem līdzsvarā esošiem ķermeņiem katram spēkam ir pretēji vērsts spēks)
Un cik ļoti tā ir vai nav ilūzija, ka esi vai neesi atradis sev apkārt īstos un sev atbilstošākos cilvēkus?
Par pēdējo runājot, tas ir tas, ko esmu šobrīd ieguvis no divarpus visvairāk. Pēc intuīcijas atlasītu cilvēku spēja būt tiešām tik ļoti iekšēji līdzīgiem. Un par to es esmu pateicīgs un to es arī baudu.
Un tomēr kaut kā trūkst - es laikam gaidu līdz arī es salūzīšu, jeb drīzāk, salauzīšu sevi - lauzīšu uz "fakin ņem vienu stūri un sāc no gala, neapstājies". Es nerunāju par istabas kārtošanu. Vienkārši ir tik daudz mazo, labo lietiņu, kuras nebūtu slikti, bet vienmēr ir sajūta - nē, es varu būt noderīgāks, un tad, pavadot visu darāmajam atvēlēto laiku, ir jāpaliek drūmam un maznoderīgam.
Nobeigumā es gribētu teikt, ka vienalga kas notiek un kā notiek. Galvenais, lai visi ir, ja ne laimīgi, tad vismaz priecīgi.
Tāpēc arī šī bilde.
Es izdomāju.. Bet, nē, arī tad nebija visi priecīgi.
Tiešām grūti.
Pasmaidi.
Veiksmi.
Atā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru