Tā tiešām arī bija. Bijām mēs, bija ēdiens, bija stāsti, bija kaut kas nebijis. Viss sākās ar mums trijatā, citi devās paēst (cik ironiski, es gribētu piebilst). Kad nu reiz bijām izklājušies, sarādās arī pārējie un pēc ātra "man līdzi ir cepumi, bet man kartupeļi" mēs nonācām pie pirmās problēmas - kādam jāsāk. Tā nu radošais tēvs un barvedis ķērās pie diktofona un devās izlūkos, kamēr citi piekopa standarta sludinātāju sistēmu - staigāja pārīšos. Pirmais stāsts - ak, cik ironiski! - bija par Dievu un augstākiem mērķiem. To varēja baudīt, un tas bija iedvesmojoši. Tālāk viss risinājās tieši tā, kā ieplānots. Romantika, spriedze, varoņi un pamācība - tas viss bija stāstos. Arī piknika daļa bija gana lieliska: ar bankas karti griezti kartupeļi kopā ar cidoniju-aroniju dzērienu un visādiem jaukumiem. Cilvēki nāca un atvērās, cilvēki gāja un neatvērās.
Tad dzima briesmīgs jautājums - ko ar to visu darīt? Emocijas un atmiņas paliks mūsos kā sakropļota realitāte, pārvērsta teiksmainos stāstos, bet paši stāsti nemainīsies. Pamodušies no pagājušā skurbuma ar tagadnes paģirām, mēs domājām. Izdomājām, ka vēl jāpadomā, jo domas atšķīrās.
Viena lieta ir pilnīgi skaidra. Kaut kādā veidā tas viss līdz jums nonāks, paliek tikai jautājums vai tas būs rakstīts, dzirdams vai redzams vārds. Taps.
Līdz vēlākam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru