Sestdienas ir maģiskas dienas. ne tikai tāpēc, ka normālā sastdienā komunicēšana tiek izskausta līdz minimumam, bet arī to, ka normālā sesdienā es lasu, bet nerakstu. Bet šī sestdiena nav normāla sestdiena. Vakar bija piektdiena, brīvdiena. Vakar es nekomunicēju, es gulēju vannā, cepu savus kartupeļus, lasīju un analizēju, pārdomāju. Un, kad uzausa sestdiena es jutos apmulsis. Ko darīt sestdienā, kura nav sestdiena? Ko darīt dienā kura nav tāda kā biju plānojis? Parasti es pielāgotos dienai. Pielāgotos dienas notikumiem un plūdumam. Bet šeit ir cita situācija, man nākas pielāgoties nevis draugam kurš zvana un aicina satikties, nevis saulei vai lietum aiz loga, man nākas pielāgoties sev. Un tas mani biedē, jo mirklī kurā jāsāk pielāgoties sev tu zaudē savu brīvību. Un tā nu es nolēmu rakstīt, sarakstīt visu, un priecāties, ka man ir ko un kur rakstīt.
Šeit sākās pirmais pārdomu iemetums, kuru sākt. Ilgi domāju, par šo rakstu nozīmi divarpus darbībai. Nē, nedomājiet, ka es došos analizēt divarpus darbību, pamatprincipus un mērķus tagad, bet tomēr, kad norunājām rakstīt blogā, mani ieintriģēja nejauša doma, kā tas izskatīsies. Jo rakstīt jau drīkst, par ko vien vēlos. Bet tā ir iedomāta brīvība, jo es nevaru rakstīt par to, ka man patīk melnas zeķes, ieteicami tieši zem ceļa, pārklājot visu ikru. Un nav sarīgi vīriem vai sievietēm. Tāpat arī teorētiski nav ieteicams šeit rakstīt par savu garo diskusiju kurā es nebeidzu brīnīties, ka arī mana iedomāti ideālā meitene ir aizdomīgi līdzīga sabiedrības standartiem skaistuma ziņā. Vai piemēram par pēdējo dienu pornogrāfiju kuru esmu skatījies. Vai manām problēmam, kuras radušās sakarā ar to, ka fapoju pārsvarā ar kreiso roku. Vai arī manām domām sakarā ar sadismu, izvarošanu, naivumu. Vai manām pamacībām tinot cigaretes. Ir tik daudz lietu, kuras neviens no manis nevēlas dzirdēt, ka es sāku neticēt, ka tā tiešām ir. Sasodīts, neviens nespēs mani apturēt no tā visa uzrakstīšanas.
Sākšu ar vieglāk sagremojamo, tātad literatūru. Pēdējās nedēļas laikā esmu ņēmies ar diezgan lielu uzrakstīto vārdu lasīšanu:
|| Frīdrihs Nīcše - Tā runāja Zaratustra
|| Marks Hadons - The curios incident of the dog in the night-time
|| Vairis Ozols - Četri laivā un...
|| S. E. Hintone - The Outsiders
|| Viktors Peļevins - Šausmu ķivere
|| Edgars Allans Po - Nodevīgā sirds
|| Vecs "Rīgas Laika" izdevums, no laikiem kad tiesāja Huseinu.
Neliels visu pēcāko pārmetumu atspēkojums jau tagad - uzskaitot literatūru es ievēroju savu snobisko tieksmi konkrēti paradīt cik inteliģents esmu. Tāpēc uzreiz uzsveru, ka to visu neesmu izlasījis no vāka līdz vākam un daļu no tā biju lasījis jau agrāk. Tad nu sāksim, jo man par katru ir ko stāstīt. Nīcše, nekad neesmu lasījis grāmatu, kas tik blīvi piestūķēta ar vielu pārdomām. Šonedēļ standartā vairāk par piecdesmit jaunām lappusēm neizlasīju, bet pārlasīju apmēram simts neskaidras lappuses, kaut gan nevaru lielīties, ka tas man būtu palīdzējis tās visas saprast. Ar manu lasīšanu ir problēma, tai priekšā stāv manas atkarības, lasīšana ļoti bieži kļūst par grūtā darbā sasniegtu baudu, gluži kā ar paša rokām izgatavots putnubūris vai arī, nu jūs sapratāt domu. Par šīm simts lappusēm runājot, tās zaudējo, jo no rītiem lasu tramvajā, bet uzreiz kā parādās runājoši cilvēki, ierastais un netraucējošais fona troksnis pārtop saprotamā valodā, uz kuru daļa mani sāk koncentrēties, tā nu es zaudēju sevi un tinu cigaretes. No šīsnedēļas pārdomām citēšu savus pierakstus. Pirms to daru gan, tie vairāk attiecināmi nevis uz lasītu bet par manām pārdomām no citāta "Dievs ir miris. (Mēs esam viņu nogalinājuši)." Tāpēc! manas pārdomas par Dieva noliegšanu:
"Tikai vientulībā es no savas vientulības kaunos. Te nenes man to ko solījis Nīcše. "Kur ilgi ir viens tur ar laiku top divi". Bet es nedomāu gana daudz lai šāda transformācija manī notiktu. Pārlasu zaratustru. (piektā lpp) Vientulība viņu nesa, bet mani tā nospiež. (sestā lpp) Es nedodu ubagiem dāvanas priekš tam es neesmu gana nabadzīgs. Mana izpratne par dieva nāvi. Nīcše gļēvi attaisno savu agrāko, diezgan fanātisko, mīlestību pret dievu, atcerēsimies viņa skolas beigšanas pateicības runu, ar to, ka tad kad tam ticēa viņš, tad tas vēl bija dzīvs, un to pielūgt bija pareizi, bet nāca tauta bez goda un godprātības, bez cieņas un cienīguma un dievs, kurš mājoja prātos, tika nokauts. Nīcše, viens no sava dieva nokāvējiem, kur slepkavība ir attaisnojums. Tieši tāpēc "vecais svētulis", kā viņu nievājoši nodēvēja, vēl tic dievam, viņš nav redzējis to asiņainu guļam cilvēku prātos, ar salaustām ribām, sniedzot roku saviem slepkavām, lūdzot lai tie pielūdz viņu. Bēt cilvēki gribēja tapt brīvi, tāpēc nogalēja savu vergturi. Bet tas bija gļēvi. Jo viņiem šī slepkavība bija jāveic kā brīviem prātiem, lai tad tie apjausto, ka brīvā prātā nav ko nogalēt. Šeit es itkā varētu citēt Krisu Kristofu "brīvība nav nekas vairāk kā citādi izteikts "vairs nav ko zaudēt"", bet tomēr, tas pilnībā neatbilst, jo vienmēr taču vēl iespējams zaudēt savu brīvību. Šiem kāvējiem likās, ka viņi noņem važas un taisnīgi atriebjas, bet patiesībā tos, tāpat kā agrāk, ar domu pātagām dzina šajā darbā. Un kad dievs bija miris palika tikai pātagas un gari, bet tie nebija brīvi. Brīvība nav nenoteiktība. Bet viņi skrēja bez mērķa, viņus dzina bez mērķa, viņi domāja, bet nevajadzīgi, smējās, bet bez emocijām. Un pats briesmīgākais - iedomājoties savu brīvību viņi tāpat iedomājās, ka palikušās pātagas tagad ir viņu pašu, tādejādi pieliekot vēl savas pātagas klāt šīm pātagām un domājās dzenam sevi pašu brīvībā. Tāpēc laikam paslēpās dievs pie manis un s tam ļāvu māot manī kā idejai, lai brīdī, kurā salūzīšu, man būtu attaisnojums. Šī dievības ideja tagad dreb un vairās no manis, bet manā brīvībā nav pātagu, nekas mani nedzen šo dievu piekaut un nogalināt. Es šo ideju nogalēšu tikai saprotot, ka manādvēseles atmiņu namā tā labāk izskatīsies izbāzeņa, nevis dzīvā formā. Un tā ir patiesa brīvība, kurā tu spēj ne tikai brīvi izvēlēties, bet arī brīvi radīt izvēli un izvēles iespējas." Šeit neliela pauze būtu vajadzīga, jo ap šo brīdi kāds kurš izturējis tik tālu aizlasīties, saprot kur viņš ir iepinies. Tā nu turpināsim, apsolu, ka par vienu ideju tik daudz vairs nerakstīšu. Patiesībā nē! Ne sūda es neapsolu, rakstīšu cik gribēšu. Tālāk stāsts par suni, visai interesants dabrs, grūti gan iztirzāt, ņemot vērā ka jūs to neesat lasījuši, tas man aizsāka pārdomas par egoismu un manis paša egocentriskumu, bet nebiju spējīgs tās pierakstīt, tāpēc laikam būs zudušas uz mūžiem. Vēl tur iekļauta ļoti forša matemātiska problēma ar nosaukumu "monthy Hall Problem", respektīvi, google it. Tālāk! Vai ievērojāt cik ātri sākām kustēties uz priekšu? Vairis Ozols, jāsaka ka to lasīju vairāk kā mēģinājumu sajaukt savus diezgan skaidros un bērnišķīgos literatūras stereotipu ūdeņus. Un es vīlos, stāsts ir pa pusei detektīvs, pa pusei parasta piedzīvojumu novele. Tā neaizrauj un neatstāj patīkamu pēcgaršu, vienīgais kas to glābj ir Vaira mēģinājums pāris citātos iepīt arī kādu domu, to viegli pamanīt, kad citādi truls un vīrišķīgi nejūtīgs vīrietis izmet iejūtīgu piezīmi par sieviešu prātiem. Nu i neko, par grāmatu samaksāju septiņdesmit piecus santīmus, par attiecīgo cenu tīri labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru