Par stāstiem turpinot.

Sveiki, sen neredzētie.
Caur stāstiem mēs satikām kādu, kurš mums stāstīja par kādu stāstnieku. Un, kad Krists teica, ka mēs esam tieši tādi cilvēki, kādi varētu noderēt (un noturēja mūs par pilngadīgiem), mēs atradām ko darīt ziemā - sēt savas domas un izkopt prasmi pārliecināt cilvēkus. Tā nu mēs nonācām līdz sadarbībai projektā Minhauzena Precības (www.minhauzenaprecibas.lv). Jūs, visi cītīgie fani, varēsiet mūs DZĪVAJĀ satikt 17., 26., 29., 30. decembrī Spīķeros un Splendid Palace.
Minhauzena precības un baroka laika tirdziņš nav daļa no divarpus. Drīzāk divarpus ziemas miega aktivitāte, nedaudz atejot no ierastās nesagatavotu cilvēku atvēršanas daudz piezemētākā variantā. Ir laiks nedaudz padomāt un tad mest uz āru visu to, ko piedāvā tik plaša telpa kā TIRGUS. Idejas jau ir, bet plānots nedaudz apdomāties pie Gustava šotrešdien. Visi laipni aicināti. Tikai piezvaniet vispirms. Gaidīsim.

Veiksmi.

Pieēdāmies.

Tā tiešām arī bija. Bijām mēs, bija ēdiens, bija stāsti, bija kaut kas nebijis. Viss sākās ar mums trijatā, citi devās paēst (cik ironiski, es gribētu piebilst). Kad nu reiz bijām izklājušies, sarādās arī pārējie un pēc ātra "man līdzi ir cepumi, bet man kartupeļi" mēs nonācām pie pirmās problēmas - kādam jāsāk. Tā nu radošais tēvs un barvedis ķērās pie diktofona un devās izlūkos, kamēr citi piekopa standarta sludinātāju sistēmu - staigāja pārīšos. Pirmais stāsts - ak, cik ironiski! - bija par Dievu un augstākiem mērķiem. To varēja baudīt, un tas bija iedvesmojoši. Tālāk viss risinājās tieši tā, kā ieplānots. Romantika, spriedze, varoņi un pamācība - tas viss bija stāstos. Arī piknika daļa bija gana lieliska: ar bankas karti griezti kartupeļi kopā ar cidoniju-aroniju dzērienu un visādiem jaukumiem. Cilvēki nāca un atvērās, cilvēki gāja un neatvērās.
Tad dzima briesmīgs jautājums - ko ar to visu darīt? Emocijas un atmiņas paliks mūsos kā sakropļota realitāte, pārvērsta teiksmainos stāstos, bet paši stāsti nemainīsies. Pamodušies no pagājušā skurbuma ar tagadnes paģirām, mēs domājām. Izdomājām, ka vēl jāpadomā, jo domas atšķīrās.
Viena lieta ir pilnīgi skaidra. Kaut kādā veidā tas viss līdz jums nonāks, paliek tikai jautājums vai tas būs rakstīts, dzirdams vai redzams vārds. Taps.

Līdz vēlākam.

Zašigajem jeb turpinam.

Tātad. Svētdien. 12tos. Vērmanītī. Putra, kartupeļi, citas ēdamas lietas, kuras mēs iemainam pret visādiem interesantiem stāstiem. Īsāk, pikniks.
Buča. Tiekamies.

Salasījāmies.

Bet tiešām, pietam salasījāmies pat vairāk nekā divarpus. Un salasījāmies arī vairāk par 10 lappusēm katrs. Un salasījām arī pa visiem 3 latus. Literatūra mūžam dzīva.

Sākums bija interesants, nedaudz šaubas par visa izdošanos, nedaudz bažas lasīt visu cilvēku priekšā, bet kā jau vienmēr atrodas kāds cilvēks, kas ļauj mūsu idejām "uzrāpties kokā", un rosina visu darbību.
Apbruņojušies ar visādiem sēžamajiem (sākot ar mīksta pildīta spilvenu, puķupodu, parastajiem soliņiem un beidzot ar mīkstu pildītu spilvenu) un visādiem izglītojošiem lasāmajiem - sākot ar AuTĀ (Adīšanas un Tamborēšanas ābece), IPV (Ilustrētā Pasaules Vēsture), REM (Rokasgrāmata elementārajā matemātikā.), Š1982 (Šahs 1982. gads), SpR (Stāsti par Fiziķiem), LF (Ladontēna fabulas), LD (Latvju Dainas) un beidzot ar AuTĀ.

Vecais labais mērķis - atrast jaunus ļaužus - izdevās. + Arī parādīt savu ideju izdevās. 

Teorētiskā ideja bija - parādīt cilvēkiem visas pozitīvās, aizmirstās lietas, kas var noderēt arī datoru laikmetā - grāmatas un sociālu kontaktu vienam ar otru.
Bija labi.

Vairākiem patika un vairāki teica, ka vajag taisīt lasīšanu parkā vēl. Mēs (radošais kolektīvs) ar prieku šo ideju uzklausijām un pateicām, ka diez vai. Lasīt parkā izglītojošu literatūru vairāk par vienu reizi - tas ir mainstrīm [mainstri:m].  Protams, šī reize bija ļoti laba. Nav tādas ballītes kā lasīšanas ballītes. No mūsu puses, pateicamies par visu līdzdalību. Un par nākamo heppeningu paziņosim vēlāk.
Ejam uz Bānūzi. Es arī. Es, jo mums ir tikai 1 klaviatūra. Čau. Bučas.


P.s. Te ir saite uz visām bildēm, ja kas. http://failiem.lv/u/rchbfnh
P.s.s. Bumbas un pacelta kleitiņa. Lai 50 gados ir ko atcerēties.

Pētera raksts.

Šis  būs raksts par lasīšanu, ko rakstīs Pēteris. Bet darbība norisināsies Vērmanītī - Svētdien 14tos.

Izglītojošo lasītāju projekts.

Tātad...
Ko jūs secinātu no vārdiem parks un izglītojoša literatūra.

Jā, savācamies bariņš ļaužu (speciāli izmeklētu, augstāko standartu)  uz parku. Aprīkojamies ar papildmateriāliem (kā krēsli) un lasām +- 15 metru attālumā viens no otra katrs pa izglītojošas literatūras grāmatai. Pašlaik pieteikta ir jau "Adīšanas un tamborēšanas ābece" un šaha literatūra. Galā stāv vēl grāmatas un arī hūte (lai piešķirtu tādu praktiskuma sajūtu ), kurā vāksies ielu mākslinieku (a.k.a. mūsu) atbalstītāju graši.
Kāds precīzi ir mērķis? Dažādi. Katrs izdomā savu. Bet ir.
Un laiks arī vēl precizēsies.  Bet jā.
Garantēta tēja no termosa un vēl bariņš lasītāju.
Tiekamies. BUČAS.

Divarpus un vēl daži.

Mēs tur bijām. Mēs to darījām. Vērmanītis mūs uzņēma, apvalstīja un izspļāva atpakaļ pasaulē. Cepures adīšana nav tik viegla, kā varētu likties. Ar šo citātu kā metaforu varam sākt pirmās sanākšanas atskatu. Viss sākās ar trim cilvēkiem un avīžu maisu. Pēc tam, solot izklaides un pat nesolot bezmaksas alu, mēs ieguvām sekotājus pie pirmā luksofora. Kad bijām tikuši līdz Vērmanītim, mūsu jau bija gana daudz, un viss varēja sākties. Bijām mēs diezgan dažādi cilvēki - sākot no vargāna spēlētājiem un debatētājiem un beidzot ar vargāna spēlētājiem, taču laba griba un pozitīvas emocijas visus apvieno.

Pēc kāda laika - kad mūsu jau bija sanācis pietiekami apjomīgs skaits - mēs, bruņojušies ar ne pārāk lielu galda spēļu munīciju (Arī dažādām - sākot ar jengu, alias un beidzot ar jengu.), ieņēmām arī gigantisko Vērmanes estrādes mutesveida skatuvi.

Tā nu mēs tur sēdējām un baudījām auru. Kādu laiciņu. Un tad aizgājām.
Nu... priekš pirmā pasākuma bija normāli.. + mēs (arī es, kas tagad raksta, jo mums ir tikai viena klaviatūra) tagad pazīstam vēl dažus cilvēkus, ko pārāk nepazinām.
Tā tik turpināt. Kāpēc gan nē? Un, ja gribi būt alternatīvs, tad sāc jau laicīgi klausīties Jinja Safari.
Bučas.

Beidzot sākam...?! Vērmanītis.

Tātad. Kaut kādas lietas ar laiku noved pie darbiem. Norunātais un pašu nospraustais "deadline"
saka, ka rīt (pēc publicēšanas laika jau šodien) jānotiek pasākumam.
Nu tad... par to pašu.
Doma ir šāda : Plkst. 15:30 (+-) notiek pulcēšanās  pie Vērmanes dārza estrādes (vai iespējams estrādē, ja līs).
Jā, tieši blakus rūdītajiem vīriem, kas katru dienu lojāli spēlē šahu. No viņiem arī ņēmām piemēru un tāpēc - visi spēlēsim galda spēles.  Sakratīsim to vietu.
Līdzi jāņem kāda galda spēle (vēlams, jo var tikai zīst no pirksta cik cilvēki mēs būsim) un kāds ar ko nevar būt garlaicīgi (vēl vēlamāks). Tieši otra galvenā doma ir, lai sapulcētos visādi "random" cilvēki ar visādām "random" idejām un lietām.
Un ielūgti ir visi, kas jel kādā veidā ir nonākuši līdz šim blogam. ( Jo īpaši tāpēc, ka tā ir publiska vieta - Vērmanītis)
P.s. Tu, kas tikko uztaisīji krustvārdu mīklu, mazliet vari paskatīties, papildināt, palabot.

Drīz beigsim.

Pelmeņi. Daudz pelmeņu. Vārīti pelmeņi. Cepti pelmeņi. Saldēti pelmeņi. Pelmeņi ar gaļu. Pelmeņi bez tās. Pelmeņi, kuri apgalvo, ka ir ar gaļu...

Tā ir. Ar kaut ko jāsāk, tāpēc sākam ar šo ierakstu.

Vispār mēs esam divarpus. Tikpat, cik kilometru no šejienes līdz Latvijas labākajai skolai. Ar šo es, protams, mēģinu norādīt uz ironiju - Maskačka ir sasodīti inteliģenta vieta. Un draudzīga (drīzumā būs vēl viens Maskačkas labo īpašību (īpatnību? nē!) uzskaitījums). Par "mēs" un "es" runājot - mēs esam mēs, bet rakstu es, jo mēs nevaram rakstīt vienlaicīgi. Starp citu, mums ir tikai viena klaviatūra.

Par ko mēs runājām, es neesmu pārliecināts. Bet nolēmām sākt šo blogu kā atskaiti par projektu. Projekts sākās pirms bloga. Projekta doma ir šāda: izmēģini daudz ko ar atvērtu prātu un sirdi. Atrodi, kas tev patīk, pie tā pieturies. Jo dzīvē tomēr viss nāk pats no sevis, bet pārāk lēni. Piemānīsim drūmo laiku. Mainīsim pasauli. Ar laiku nāks idejas un domas, un varbūt nāks idejas no domām.