Ha, tēja. Šo nav vajadzīgs lasīt, visa reālā ideja ir tur, lejā.
Pēc neliela pārtraukuma es domāju, pienākuma s'piestam jāliek galvā šausmu ķivere un jātaisa no pagātnes nākotne ko atstarot tagadnē. Divarpus sākās ar skaidru ideju puslīdz noteiktiem mērķiem, bet brīdī kurā tu vairs īsti netici idejai, vai tu vari to pilnvērtīgi vest pasaulē un vadīt cilvēku ceļu uz šo ideju? Nē, teica Gustavs. Kad ideju neviens nevadīja, gluži kā kultā kurā nomiris līderis, radās stagnācija, kuras laikā izstrādājās ļoti interesanta ideoloģija. Uz divarpus atsaucās vairāk kā uz labi pavadītu laiku un iemeslu sanākt kopā, bet nekad neviens vairs neatsaucās uz pašu ideju. Vienīgais komentārs ko es pats stagnācijas vidusposmā izteicu bija: "Kur palikusi divarpus atvērtība?" Vēljoprojām neesmu pilnīgi atbildējis uz šo jautājumu tāpēc vienīgais loģiskais solis ko es varu veikt divarpus (un divarpus idejas) labā ir mainīt kaut ko. Katras ideoloģijas problēma ir tāda ka tai ir sava atbilde uz visiem jautājumiem, neskatoties uz jebkādiem pierādījumiem. Tā teica Klintons. Nedaudz pielāgojot varētu teikt ka viņam ir taisnība. Bet neliels laika sprīdis manā dzīvē diezgan noteikti iedēstīja manī domu, ka tā īsti es neko nezinu. "Visi kaut ko zina." Bet zina kaut ko sev paredzētu un sev atbilstošu. Katram taču ir sava dzīves ideoloģija kurai ir gatava atbilde uz visiem jautājumiem ar kuriem mēs varētu dzīvē saskarties. Dažreiz ideoloģijas atbilde ir ideoloģijas maiņa. Un tāpēc, sapratis, ka vadīšana ir tik vien kā tāds pagānisks pravietisms. Es sapratu ko vēl var paņemt no divarpus - iespēju neko neņemt. Un tagad divarpus nāksies kaut ko ņemt un divarpus nāksies kaut ko mācīties. Tāpēc oficiāli atklāju idejas projektu, patiesībā projektu par ideju projektēšanu. Jāizaug lai nu kā. Ņodevība nesamaitā cilvēkus, tos samaitā nodevība.
