Mēs tur bijām. Mēs to darījām. Vērmanītis mūs uzņēma, apvalstīja un izspļāva atpakaļ pasaulē. Cepures adīšana nav tik viegla, kā varētu likties. Ar šo citātu kā metaforu varam sākt pirmās sanākšanas atskatu. Viss sākās ar trim cilvēkiem un avīžu maisu. Pēc tam, solot izklaides un pat nesolot bezmaksas alu, mēs ieguvām sekotājus pie pirmā luksofora. Kad bijām tikuši līdz Vērmanītim, mūsu jau bija gana daudz, un viss varēja sākties. Bijām mēs diezgan dažādi cilvēki - sākot no vargāna spēlētājiem un debatētājiem un beidzot ar vargāna spēlētājiem, taču laba griba un pozitīvas emocijas visus apvieno.Pēc kāda laika - kad mūsu jau bija sanācis pietiekami apjomīgs skaits - mēs, bruņojušies ar ne pārāk lielu galda spēļu munīciju (Arī dažādām - sākot ar jengu, alias un beidzot ar jengu.), ieņēmām arī gigantisko Vērmanes estrādes mutesveida skatuvi.
Tā nu mēs tur sēdējām un baudījām auru. Kādu laiciņu. Un tad aizgājām.
Nu... priekš pirmā pasākuma bija normāli.. + mēs (arī es, kas tagad raksta, jo mums ir tikai viena klaviatūra) tagad pazīstam vēl dažus cilvēkus, ko pārāk nepazinām.
Tā tik turpināt. Kāpēc gan nē? Un, ja gribi būt alternatīvs, tad sāc jau laicīgi klausīties Jinja Safari.
Bučas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru